Zirga un jātnieka treneris

Zirgs vēlējās lēkt ar mani - augstāk, tālāk. Es to jutu, es to zināju. Stallis, kurā jāju ar šo zirgu, nepiedāvāja iespēju braukt uz sacensībām, tāpat arī nopietnākas izaugsmes iespējas šeit nebija. Un, protams, visur tā nauda..bet es vienmēr cerēju. Tomēr arī cerība izgaisa vienā, ne tik jaukā, dienā, kādā treniņā, kurā es vairs nespēju savaldīt savas emocijas, laikam viss kopā - pēdējā laika nesaskaņas ar saimnieci, vēlme izpausties, kura bija liegta..es aizgāju. Aiziešana man bija smaga, jo saikne, kas rodas jātniekam ar zirgu, ir pietiekami spēcīga, lai pārrauta tā aiz sevis atstātu rētas. Visi sapņi par sacensībām, augstiem šķēršļiem vai drīzāk augstiem mērķiem pagaisa. Pagāja 9 mēneši, un es atgriezos, bet es neatgriezos pie ierastā, es atgriezos pēc zirga. Laiks bez viņas tika pavadīts bezjēdzībā sēžot istabā pārskatot vecās bildes, kas patiesībā neradīja neko labu, vienīgi atkal atmodināja manī ilgas pēc pazaudētā, izraudātas acis, kas kopumā veicināja manas veselības pasliktināšanos. Kā sacīt, viss ir galvā, un galvā ir emocijas.Tagad, kad tiek veiktas pārrunas ar saimnieci par zirgu un iespējamām perspektīvām, vienīgais variants, kas šobrīd liekas loģisks ir privāta trenera algošana un nopietna gatavošanās sacensībām, kas būtu mana sapņa piepildījums. Arī treneris saka, ka zirgam ir potenciāls, jo īpaši gadījumā, ja uz starta izietu tieši mūsu tandēms. Bet vienmēr tā nauda.. Treniņš pie privāta trenera maksā 10ls stundā un minimālais treniņu apmeklējums ir 2 reizes nedēļā, uz šo sezonu rēķinot tas sastādītu 280ls lielu summu, varbūt arī neizklausītos tik astronomiski, tomēr arī mašīnu mēs nedarbinām ar frikadeļu eļļu un uz treniņu vēl ir jābrauc.. Ai.. Reizēm liekas, ka tādi sapņi vienmēr paliek neizsapņoti, un ja manam sapnim ir lemts būt tikai sapnim, tad lai atbalstu saņem tas, kura sapnim lemts piepildīties.. :)