Un mums ir patiess prieks, ka mums bija iespēja Sintijai mazliet palīdzēt, atbalstot viņas projektu 2010.gada projektu konkursa ietvaros:) Sūtam siltus sveicienus no mājām, kā arī aicinām Tevi iepazīties ar Sintiju un smelties iedvesmu mūsu īsajās sarunā. Lai izdodas :)!

Kā Tu uzzināji par projektu LabieDarbi.lv?
Par projektu "Labie darbi" uzzināju no drauga, kurš bija pamanījis reklāmu draugiem. lv maliņā. Tad nu es lasīju visus noteikumus un informāciju, līdz, protams, novilku līdz pēdējai projekta iesniegšanas dienai. Tā kā sanāca kā vienmēr un projekts tika aizsūtīts, manuprāt, 3 min pirms nodošanas termiņa.

Kas bija visgrūtākais pieteikšanās procesā un vai tas vispār bija grūti:)?
Cik atceros, tad es toreiz nevarēju pievienot brīnumskaisto izdevumu tabulu. Tad nu piesūtīju to vēlāk atsevišķi. Bet citādāk uzrakstīt motivāciju ir sīkums, ja, jau piesaki savu projektu, tad, ļoti iespējams, ka Tev pašam tavs projekts ļoti patīk un gribas citiem lielīties. Patiesībā jau pieteikumu var sataisīt vienas dienas laikā.

Kā Tu uzrunāji savus atbalstītājus, lai gūtu nepieciešamo balsu skaitu?
Tā kā pati par šo projektu uzzinājusi biju vien īsu brīdi pirms pieteikšanās un tas bija tikai trešais LABO DARBU mēnesis, man nebija neviena, kam jautāt par atbalsta stratēģijām un ko kā labāk darīt. Es paļāvos un eksperimentēju ar dažādiem paņēmiemien. Vienīgi tas pats draugs, kurš ieteica projektu, teica, lai kādas balsis pēdējās dienas pēdējām minūtēm. Līdz ar to mani draugi portālā draugiem.lv ielūgumu balsot saņēma vien pēdējā brīdī. Pirmās divas nedēļas tikai vēroju procesu. Pēc tam sāku sūtīt vēstules. Zinot pašas nevērību pret spamiem (es tos vienkārši neizlasu), katram uzrunātajam cilvēkam vēstulē veltīju tās divas sekundes, lai uzrakstītu uzrunu ar viņa vārdu. Un tas kļuva par trumpi, jo vairāki svešinieki atrakstīja, ka tikai tāpēc nobalsojuši. Protams, no sākuma mēģināju apzināt paziņas, esošos un bijušos skolasbiedrus, pedagogus. Mana mamma savukārt rakstīja mazas zīmītes saviem skolēniem, lai tie kopīgi ar vecākiem varētu nobalsot (tobrīd ļoti daudzi vēl baidījās, ka, ievadot telefonu numuru, tas tiks reģistrēts kā maksas pakalpojums). Vēlāk paplašināju balsotāju loku, ievadot draugiem.lv meklētājā atslēgas vārdus, kas saistīti ar mūziku, teātri vai kultūru (tādējādi vēršoties pie auditorijas, kas vislabāk saprastu mana projekta nozīmību). Līdz ar to es neiztērēju laiku, rakstot vēstules cilvēkiem, kuriem varbūt mans projekts būtu bijis pilnīgi vienaldzīgs. Nu ja, pēdējai dienai tika iepirktas arī telefona kartes pa 10 santīmiem gabalā tuvējos Narvesen veikalos (tās gan nevarēja iegādāties daudzumā, taču tik un tā fotogrāfija ar daudzām atvērtajām kartēm tagad rotā mana kalendāra septembra mēnesi kā dāvana no māsas. Nu ja, protams, bija draugi, kas man palīdzēja, aizdeva savus profilus vai rakstīja un aģitēja paši.

Kā Tu gribētu/varētu iedvesmot citus, kuri vēl tikai domā piedalīties?
Manuprāt, LABO DARBU laiks ir ļoti īpašs projekta pretendenta dzīvē. Man tas saistās ar sāpošu muguru, jo pavadīju tik daudz laika pie interneta. Bet, protams, bija tik daudz jauku lietu. Negribu lielīties, bet sava balsošanas procesa laikā nesaņēmu nevienu patiešām negatīvu komentāru vai atbildes vēstule lūgumam nobalsot. Tieši otrādi - ārkārtīgi daudz sirsnīgus novēlējumus, svētību un palīdzību es guvu no pilnīgi svešiem ļaudīm. Ar to vēlos teikt, ka, kaut arī komunikācija notiek starp datoru daudzu km attālumā, es domāju, ka cilvēks saņem to enerģiju, ko Tu ieliec viņam adresētajā vēstulē. Es šo projektu kā izaicinājumu un radošu spēli, kurā nemitīgi ir jārada nākošie gājieni un jādomā veidi, kā dabūtu atbalstu no cilvēkiem. Galvenais, nevajag baidīties, ka viena cilvēka projekts zaudēs kolektīvam projektam. Tas ir mīts. Kolektīva projektā tāpat ir tikai daži dzinējspēki, kas reāli cīnās un meklē balsis. Turklāt projekts kolektīvam nav projekts pašam. Un mums kā tautai ar savu devu egoisma jau viss, kas savs, ir mīļāks. Tālab viens cilvēks var būt daudz vairāk motivēts šo finansējumu iegūt, jo viņš tiešām zina, kāpēc un ka ļoti, ļoti vajag :)

Vai kāds no jau realizētajiem projektiem iedvesmoja Tevi piedalīties?
Diemžēl nebiju iepazinusies ar citiem projektiem, drīzāk koncentrējos uz savu. Taču tagad gan ik mēnesi ieeju Labajos darbos un nobalsoju par kādu projektu, kas man šķiet visspēcīgākais vai nepieciešamākais. Arīdzen savas balsošanas pēdējās minūtēs, kad neticamā kārtā iekļuvu starp atbalstītajiem ( mans projekts konsekventi turējās tieši aiz svītras, pēdējās 10 minūtēs uzlecot uz augsto trešo vietu. Un es to pat nepamanīju, jo acis nepacēlusi biju nolēmusi sūtīt vēstules līdz pēdējai sekundei. Līdz ar to mans prieks bija neviltoti milzīgs), nolēmu palīdzēt projektam "Paralimpiskais sports" ar piecām balsīm, jo man šķita, ka šis bija mans mīļākais projekts uzreiz pēc mana.

Kas ir Tava lielākā motivācija mācīties/darboties vēl?
Mana motivācija atnāk ik dienas, jo, pirmkārt, es daru un mācos to, kas man ļoti ļoti patīk. Otrkārt, es, protams, izjūtu atbildību arī to cilvēku, kas man ir palīdzējuši, priekšā. Lai es varētu šeit mācīties, man patiešām ir paveicies satikt īstajā brīdī īstos cilvēkus, kas mani ir atbalstījuši kā morāli, tā finansiāli. Arī Labie Darbi vienkārši atnāca īstajā brīdī. Treškārt, lai motivācija un iedvesma nezustu, tā ir jātrenē. Ne vienmēr ir jāmaina visa sava dzīve, lai kaut kas mainītos. Pietiek ar dažām lietām. Tā mans pēdējais projekts bija dalība Pasaules Jauniešu Korī, kas deva ārkārtīgi daudz sajūtu, iedvesmas un vēlmi darboties. Un, protams, ik dienu sastaptie cilvēki ar savām interesantajām pasaulēm un domām. Es jau ļoti ticu tam teicienam: "Kā Tu pret pasauli, tā tā pret Tevi", un man nav bijis iemesla vilties.

Kāds ir bijis Tavs ceļš līdz iecerētajam mērķim? Kā pievērsies mūzikai?
Mūzika nekļūst par mērķi. Tā kļūst par apsēstību un vajadzību, bez kuras vienkārši nevar. Es ar to jau piedzimu. Mamma mani aizveda uz vokālo studiju "Mikauši" Lielvārdē, kad man bija diva gadi, jo citādāk nebija brīdis, kad es mājās nedungotu kaut ko. Pēc tam mūzikas skolas apmeklēšana nemaz netika apspriesta, vienīgā izvēle bija specialitāte - man tā bija vijole. Protams, pa visu man gribējās nomainīt instrumentus vai pasniedzējus :), taču man nekad negribējās atteikties no pašas esences. 9. klasē sāku macības Rīgas Doma kora skolā, kas arī bija likumsakarība, jo zināju, ka vēlos būt šajā skolā jau kopš mazotnes, kad māsa, pieskatot mani, paņēma līdzi uz pāris nodarbībām tur. Doma kora skolu man nekad nav gribējies pabeigt, jo tā ir vienkārši lieliska vieta, kur būt, bet visiem pienāk reiz beidzamais gads, un tā nu es nejaušā kārtā atbraucu uz Grācu. Un mani paņēma. Tik vienkārši. Tikai pēc atgriešanās Latvijā sāku domāt par to, kā lai finansiāli atrisina studijas ārzemēs.

Vai ir bijis lūzuma punkts, kad šķita- viss jāpamet? Kā to pārvarēt?
Lūzuma punkti ir katru gadu, kad gribas kaut ko pamest. Bet tāpēc mūzika ir brīnišķīga pasaule, jo tajā ir daudz virzienu (dziedāšana, diriģēšana, mācīšana, savas grupas veidošana u.t.t). Tu vienmēr vari pievērsties kaut kam jaunam, ja jūti, ka skrien ar pieri sienā. Un ļoti svarīgi ir nepārtraukt ņemšanas - došanas viendabīgo plūsmu. Tas nozīmē, ka man svarīgi ir sabalansēt, lai es nemitīgi mācos, attīstos, lasu un gūstu ar iespēju dot to tālāk caur uzstāšanos un mēģinājumiem, vadot savu kolektīvu. Tikai jāuzmanās, lai neviens trauciņš nestāv tukšs. Kā mana māsa reizēm man atgādina: "Ļauj saviem sapņiem piepildīties". Nevis cīnies, dusmojies uz tiem, bet vienkārši ļauj. Un mazliet piepalīdzi.