Iedvesmojies no vijolnieces Undīnes Cercinas

16.03.2012

Paveicās un īsā laika posmā mana šobrīdējā vijole nonāca pie manis. No instrumenta saņēmu automātisku "atbildi". Augstāka pakāpe mūzikā ir tāda, ka spēj spēlēt, it kā instruments būtu paša mūziķa ķermeņa daļa. Šis tiešām bija mans instruments! Atlika strādāt pie tā, lai sajustu to, kā sevi pašu. Reizēm izdodas, taču tas ir nebeidzama darba process, pat tagad, kad priekšā tik vien finiša taisne mūzikas vidusskolā. Programmā grandiozais Edvarda Elgāra vijoļkoncerts. Jaunā vijole ar savu dzidro toni iedeva arī man savu daļu degsmes Kazanovas Orķestrim. Fantastiski uzrakstītās vijoļu partijas gribējās izspēlēt ar mirdzošu skaņu. Tas bija liels ieguvums un sapnīša piepildījums.

Pēc piedalīšanās Labajos Darbos daudzi mani draugi mūziķi arī izteica vēlmi piepilīt arī savus sapnīšus par labākiem instrumentiem. No visas sirds novēlu saņemties un meklēt atsperšanās punktu lēcienam un sapņu piepildījumam. Bilde no Kazanovas Orķestra koncerta pagājušā gada izskaņā Valmierā

Atpakaļ pie pārējiem ierakstiem